Klīniskā psiholoģe Lolita Muzikante par bipolāri afektīviem traucējumiem: Būtiski informēt un izglītot arī ģimeni, draugus un kolēģus

Kampaņā Viss ir Norm.a ik mēnesi piedāvājam vienu reālu stāstu par to, kā cilvēks no mūsu vidus mācās sadzīvot ar savas psihiskās veselības vajadzībām. Septītais no kopumā divpadsmit ir Aivja stāsts par bipolāri afektīviem traucējumiem. Katrs stāsts, protams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.

Vēstuli Aivim un citiem, kas saskārušies ar bipolāri afektīviem traucējumiem, uzrakstījusi klīniskā un veselības psiholoģe Lolita Muzikante (Aivja stāstu var izlasīt vai noskatīties šeit).

Sveicināts, Aivi!

Vispirms vēlos pateikties Tev par drosmīgo, atklāto un personīgo stāstu par dzīvi bipolāru traucējumu ietekmē! Ir nenovērtējami svarīgi, ka citiem cilvēkiem, kuri kādā veidā ar tiem saskārušies, ir iespēja iepazīties ar reālu stāstu, ne tikai speciālistu sniegtu izglītošanu.

Izejot cauri krasi mainīgiem dzīves līkločiem, šķiet, esi iemācījies paskatīties uz savām reakcijām un garastāvokļa svārstībām no malas. Tu mācies atdalīt savas patiesās personības iezīmes, vēlmes un reakcijas no slimības izpausmēm, esi iemācījies būt kritisks pret savas pacilātības stāvokļiem, vērsties pēc palīdzības pie tuviem cilvēkiem un uzturēt sadarbību ar speciālistiem garīgās aprūpes jomā, kas ir būtiski psihoemocionālā stāvokļa stabilizēšanas nosacījumi. 

Bipolāri afektīvi traucējumi ir sarežģīts pārbaudījums indivīdam, kas no tiem cieš. Cilvēks atrodas pastāvīgā emociju amerikāņu kalniņu braucienā: garastāvokļa svārstības no mānijas (augsta enerģijas līmeņa, pacilātības un produktivitātes) strauji un neparedzami var noslīdēt uz depresīvu stāvokli, kam raksturīga smaga nomāktība, apātija un bezspēcības izjūta.

Bipolāri traucējumi ietekmē fiziskās funkcionēšanas spējas, emocionālās reakcijas, kognitīvās spējas, produktivitāti mācībās un darbā, sociālās adaptācijas spējas un attiecības. Visbiežāk šie traucējumi parādās pusaudžu vecumposmā, tāpēc apkārtējiem un pašam cilvēkam var būt grūtības izprast simptomu nopietnību, neasociējot tos ar "sarežģīto" pusaudžu vecumposmu.

Šie traucējumi pamatā tiek saistīti ar bioloģiskiem iemesliem, taču tos var izprovocēt reāli vai subjektīvi uztverti zaudējumi bērnības pieredzē, attiecības ar nozīmīgu cilvēku, kuram bijušas depresijas pazīmes, nepietiekami apgūta pieredze bērnībā par emociju atpazīšanu, iespēju izrādīt emocijas un pašpalīdzības iespējām pie negatīvām emocijām, kā arī pašapziņas grūtības. Tās var būt arī augstas prasības, kas cilvēkam izvirzītas bērnībā.

Depresīvi stāvokļi ir saistīti ar identificēšanos ar minētajām grūtībām, savukārt mānijas periods psihodinamiskajā psihoterapijā tiek uzskatīts par tendenci kompensēt grūtības ar noliegšanas aizsargmehānismu un vēlēšanos atrauties no depresīvās pieredzes pagātnē, noliedzot pašapziņas grūtības un pastāvīgo vainas izjūtu. Tāpēc mānija izvēršas kā pretējs spoguļattēls depresijai.

Ar laiku var pastiprināties ar pašapziņu saistītās grūtības. Var būt pastāvīga kauna izjūta saistībā ar afektīvu reakciju izpausmēm attiecībās, nespēju realizēt solījumus un daudzos pienākumus, kurus indivīds uzņēmies pacilātības periodā, pieaug "pastāvīgas izgāšanās" izjūta.

Kauna izjūtu arī Tu, Aivi, vairākkārt esi pieminējis savā stāstā, taču tieši spēja pārvarēt kauna izjūtu un dalīties par savām grūtībām ar sev tuviem cilvēkiem un darbadevēju vai kolēģiem ir bijis būtisks pavērsiena punkts, lai varētu justies brīvāk komunikācijā un spētu vienoties par veiksmīgākiem sadarbības plāniem un abpusēji saskaņotu rīcību krīzes situācijās.

Man ir patiess prieks, ka Tev ir atbalstoša vide un Tava pieredze parāda, ka sabiedrība ir aizvien labāk informēta par garīgās veselības jautājumiem. Ka aizvien samazinās stigmatizācija, kas var iedrošināt arī citus cilvēkus nepalikt vieniem un izolētiem ar savām psihoemocionālām grūtībām.

Vēršanās pēc palīdzības var ieilgt, ja apkārtējie jeb tuvinieki un draugi emocionālās svārstības saista ar pusaudžu vecumu, personības mākslinieciskumu un bohēmisko dzīvesveidu (kā tas bijis arī Tavā gadījumā) vai kādām ilgstošām grūtībām, piemēram, vecāku šķiršanos, tādējādi normalizējot tuvā cilvēka sūdzības, sakot, ka tas pāries, ka ir jādod laiks, ļaujot izolēties depresīvā perioda laikā vai pat idealizējot un apskaužot indivīda mānijas periodus, jo minētajā stāvoklī ir vērojama it kā augstā produktivitāte un priecīgais noskaņojums. Tāpēc ir ļoti būtiski informēt un izglītot ģimenes locekļus un tuvākos draugus par sava līdzcilvēka psihoemocionālo traucējumu aspektiem, kā arī pēc iespējas iesaistīt viņus simptomu atpazīšanā, atbalsta sniegšanā un kritiska skatījuma uzturēšanā. 

Psihoterapija var palīdzēt uzlabot bipolāri afektīvu traucējumu skarta cilvēka pašrefleksijas spējas, spēju atpazīt faktorus, kas norāda uz riskantām garastāvokļa svārstībām, uzlabot spēju sadalīt savus resursus, koriģēt pašapziņas grūtības un negatīvās domas par sevi un pasauli, uzlabot spēju atpazīt savas emocijas un vajadzības, nodalīt slimības simptomus no personības iezīmēm, uzlabot pašpalīdzības iemaņas, attiecības un sadarbību ar apkārtējiem cilvēkiem, risināt dažādus iekšējos konfliktus, mācīties atreaģēt stresu efektīvākā veidā.

Psihoterapijas efektivitātes riski ir saistīti ar nepietiekamām klienta kritikas spējām - augstas enerģijas un pacilātības periodā cilvēks izlemt, ka jūtas ļoti labi un psihoterapija vairs nav vajadzīga, savukārt enerģijas iztukšotības un smagas apātijas periodos var parādīties pārdomas, ka psihoterapija nav efektīva, nepalīdz.

Šīs pārdomas arī Tev, Aivi, varētu būt pazīstamas. Tāpēc svarīga nozīme ir sarunai par iespējamām sadarbības grūtībām un veiksmīga kontakta veidošanai ar speciālistu jau sadarbības sākumā. Lielu lomu spēlē indivīda spēja novērot savas reakcijas un emocionālos stāvokļus, kā arī kritiski attiekties pret saviem secinājumiem krasu pašsajūtas maiņu brīžos. Ir jāturpina saņemt palīdzību pie psihiatra un psihoterapeita vismaz līdz mērenākai garastāvokļa svārstību sasniegšanai. Pēkšņi pieņemti lēmumi par medikamentozās terapijas vai psihoterapijas pārtraukšanu pēc kāda laika noved pie strauja psihoemocionālā stāvokļa pasliktinājuma, ko arī Tu, Aivi, novēroji savā pieredzē.

Lielu daļu no bipolāro traucējumu pazīmēm un apgrūtinājumiem dzīvē Tu, Aivi, esi aprakstījis savā stāstā, kas tikai apliecina labas pašrefleksijas spējas, spēju uz doto brīdi jau apstāties, padomāt par to, kas ar Tevi notiek un apzinātāk pieņemt lēmumus, kas palīdz izvairīties no krasām, nekontrolējamām garastāvokļa svārstībām. 

Lai Tev izdodas arī turpmāk veiksmīgi iepazīt savu personību un atpazīt bipolāro traucējumu iezīmes, izmantot šīs zināšanas savas dzīves kvalitātes uzlabošanai, turpināt veiksmīgu sadarbību ar psihiatru un psihoterapeitu, spēt saglabāt kritiku par savām reakcijām un saņemt atbalstu no sev tuviem cilvēkiem, uzturēt stabilas attiecības un gūt patiesu gandarījumu par sava psihoemocionālā darba rezultātiem! Lai Tavs stāsts spēj iedrošināt arī citus bipolāru afektīvu traucējumu skartus cilvēkus griezties pēc palīdzības pie speciālistiem!

Ar cieņu,
Lolita Muzikante,
Klīniskā un veselības psiholoģe, psihodinamiskās psihoterapijas speciāliste

Kampaņa