Klīniskā psiholoģe Inese Lapsiņa: Neirotiskās anoreksijas gadījumā zaudētais svars neuzlabo pašvērtējumu

Kampaņā Viss ir Norm.a ik mēnesi piedāvājam viena cilvēka reālu stāstu par to, kā viņš vai viņa mācās sadzīvot ar savas psihiskās veselības vajadzībām. Piektais no kopumā divpadsmit ir Kristas stāsts par anoreksiju. Katrs stāsts, potams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.

Šoreiz vēstuli Kristai un citiem, kas saskārušies ar ēšanas traucējumiem, uzrakstījusi sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite Inese Lapsiņa (Kristas stāstu par anoreksiju var izlasīt vai noskatīties šeit). 

Sveiki, Krista!

Paldies Tev par atklātu un drosmīgu stāstu! Manuprāt, tas palīdz arī citiem cilvēkiem, kuri jūtas apmulsuši vai apjukuši, vai nespēj pieņemt sevi. Klausoties Tevī, sadzirdu, ka esi daudz pārdomājusi, analizējusi savu pieredzi, nonākusi pie sev un arī citiem palīdzošām atklāsmēm ne tikai par anoreksiju. Tu aktualizē arī jautājumu par to, cik nozīmīgas ir rūpes par savu garīgo veselību kopumā.

Tavā stāstā saklausīju izjustas sāpes, skumjas un vainu par ilgo un sarežģīto ceļu, kā esi nonākusi līdz savas mentālās veselības izpratnei un sadzīvošanai ar to – no noliegšanas līdz pieņemšanai. 

Noliegšana ir veids, kā cilvēki sākotnēji mēģina risināt kādu sev nepieņemamu situāciju, apstākļus, notiekošo, tiecoties pasargāt sevi no nepatīkamas realitātes, no nepatīkamām izjūtām un pārdzīvojumiem.  

Lai izietu no šķietami ērtās noliegšanas, ir nepieciešams kāds atspēriena punkts. Šis punkts jeb pēdējais piliens biežāk ir kaut kas vēl nepatīkamāks, vēl sāpīgāks, līdzīgi kā Tev – slimības saasinājums. Aicinu Tevi pieņemt savu ceļu pēc palīdzības meklējumiem bez sevis šaustīšanas vai vainošanas, attiecoties pret sevi ar iejūtību un pieņemšanu. Gribu Tevi uzslavēt, ka atradi sevī drosmi pārvarēt negatīvas pieredzes radītās bailes un šaubas, un meklēji speciālista palīdzību brīdī, kad bija vissmagāk.

Domājot par neirotisko anoreksiju, prātā nāk vairāki būtiski šīs saslimšanas aspekti: perfekcionisms, zems pašvērtējums, izmainīts sava ķermeņa tēla novērtējums, strikta kontrole. Savstarpēji mijoties, tie veido nebeidzamu ciklu, no kura iziet ir ārkārtīgi sarežģīti, jo ir tik daudz iekšēju un ārēju pastiprinājumu. Tavā situācijā strikta ēdiena ierobežošana, neēšana, radīja Tev šķietamu kontroles izjūtu pār bipolāro traucējumu simptomiem, jo koncentrēšanās uz svara samazināšanu un striktu ēšanas ierobežošanu aizēnoja pārējo dzīvē notiekošos.

Pētījumi par paštēlu un ēšanas traucējumiem rāda, ka neirotiskās anoreksijas gadījumā cilvēks nespēj apstāties pie noteikta sasniegtā svara, jo negatīvs paštēls un pašvērtējums saglabājas. Cilvēks sevi neiemīl un nepieņem vairāk samazinoties svaram.

Perfekcionisma iezīme nepieļauj domu, ka tagad ir pietiekami labi, jo vienmēr taču ir iespējams vēl vairāk, vēl labāk. Gandarījums vai apmierinātība tā arī netiek sasniegta, un cilvēks atgriežas sākuma punktā – es neesmu pietiekami labs, skaists, varošs. Tiek uzsākts jauns striktas diētas un svara kontroles loks. Lai no šī nemitīgi atkārtojošā kontroles cikla izietu, ir nepieciešams apkārtējo atbalsts un pieņemšana, bez nosodījuma vai vainošanas. Neirotiskās anoreksijas gadījumā apkārtējie ne vienmēr izprot, ka ir nepieciešama palīdzība, tādēļ ir svarīgi par to runāt un lūgt palīdzību.

Reizēm ir nepieciešams, lai ģimene vai draugi kopīgi pagatavotu maltīti un ēstu kopīgas pusdienas vai vakariņas, vai pavadītu vizītē pie ārsta, kā arī samazinātu tieksmi komentēt svaru un kalorijas. Arī citiem cilvēkiem, tāpat kā Tev, Krista, ir nepieciešams iedrošinājums lietot medikamentus, lai uzlabotu savas psihiskās veselības stāvokli.

Profesionāla palīdzība neirotiskās anoreksijas gadījumā ir speciālistu kopums: psihiatrs, uztura speciālists, psihoterapeits, pacients un viņa ģimene, kuri sniedz ne vien ārstniecību un rekomendācijas, bet arī palīdz pacientam labāk izprast anoreksijas dabu un to uzturošos faktorus.

Krista, Tu nekļuvi vājāka vai mazvērtīgāka, meklējot un pieņemot palīdzību! Tas bija Tavs pirmais solis uz sevis pieņemšanu un rūpēm par sevi. Ar savu stāstu Tu esi iekustinājusi nozīmīgu tēmu, par kuru ir gana daudz mītu, stereotipu un problēmu uzturošu apstākļu. Par paštēlu un pašvērtējumu anoreksijas un bulīmijas kontekstā būtu nepieciešams runāt biežāk un padziļinātāk.

Paldies, ka dalies savā pieredzē un parādi citiem, ka, meklējot un pieņemot profesionālu palīdzību, neesi sevi pazaudējusi, bet gan atradusi ceļu atpakaļ pie sevis!

Ar patiesu cieņu
Inese Lapsiņa,
Sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite

 

Kampaņa