Klīniskais psihologs Krišjānis Zaremba: Risks kļūt atkarīgiem pieaug ar katru izdzerto glāzi

Kampaņā Viss ir Norm.a ik mēnesi piedāvājam viena cilvēka reālu stāstu par to, kā viņš vai viņa mācās sadzīvot ar savas psihiskās veselības vajadzībām. Ceturtais no kopumā divpadsmit ir Riharda stāsts par atkarību no alkohola. Katrs stāsts, potams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.

Šoreiz vēstuli Rihardam un citiem, kas saskārušies ar atkarību no alkohola, uzrakstījis kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeits, klīniskais psihologs Krišjānis Zaremba (Riharda stāstu par atkarību no alkohola var izlasīt vai noskatīties šeit). 


Sveiks, Rihard! 

Pirmo reizi Tavu stāstu dzirdēju gluži nejauši, sērfojot Facebook nebeidzamajā ziņu plūsmā. Tā kā mani ceļi ik pa brīdim krustojas ar cilvēkiem, kuriem atkarība ir bijusi ilgstoša un tuva sabiedrotā, nolēmu uzzināt, kas Tev par to sakāms. Manas izjūtas, noskatoties interviju, bija apbrīns un prieks par Tevi! Apbrīns par drosmi runāt un prieks par to, ka, iespējams, Tava drosme tik atklāti runāt par tik nozīmīgu tēmu var palīdzēt vēl kādam ieraudzīt – arī no dziļas bedres, kurā pat saules gaisma vairs nav redzama, ir iespējams izkāpt. Izkāpt un dzīvot. Tā pa īstam. Feini! 

Kad otro reizi klausījos Tavu stāstu, atzīmēju vairākas ļoti svarīgas lietas, par kurām gribētu Tev uzrakstīt, cerībā, ka vēl kādam, šo lasot, radīsies tāda pati drosme kā Tev – pieņemt realitāti un dzīvot. 

Kādā brīdī Tu runā par gēniem un to ietekmi uz alkoholismu, kā arī to, ka ir cilvēki, kuri lieto alkoholu, bet nav atkarīgi. Tas ir būtiski – paldies, ka to aktualizē! Runājot ar atkarīgajiem, visi kādreiz ir ticējuši, ka noteikti būs spējīgi atkarību pamanīt laicīgi un novērst. Šādi domā ne tikai tie, kuri jau sen kļuvuši atkarīgi, bet lielākā daļa cilvēku, kas reizi pa reizei izdomā iedzert glāzi vīna, kausu alus vai kādu citu stiprāku dzērienu. Lai cik skarbi tas skanētu, risks kļūt atkarīgiem pieaug ar katru izdzerto glāzi. Tas vienkārši jāpatur prātā. Bez nosodījuma. Jo mums vienmēr ir izvēle, un katrai izvēlei ir sekas, vēlamies to vai nē.

Gan ģenētika, gan vide spēlē savu lomu tajā, cik augsts ir individuālais risks kļūt atkarīgam, taču tas, protams, nenozīmē, ka atkarība ir neizbēgama. Var uzaugt ģimenē, kurā alkohols ir ikdiena, un nekļūt atkarīgs, spējot dzīvot piepildītu dzīvi.

Svarīgi ir saprast, ka alkoholisms nav vientuļa slimība, kas pastāv atrauti no visa pārējā. Alkoholisms ir attiecības. Atkarīgā attiecības ar pudeli un pasauli ap viņu. Ar pudeli, kura dod krietni vairāk kā realitāte, kas ir ārpus alkoholiķa sapņu pasaules. Sapņu pasaulē ir daudz skaistu lietu – tā ir droša, patīkama, izturama. Realitāte ir nepatīkama, pilna ar problēmām, pārmetumiem, nedroša. Kādēļ nedzert, ja tas palīdz aizbēgt?

Mazliet provocējoši, taču tā ir daudzu alkoholiķu realitāte, ko apstiprina arī Tavs stāsts. Mēs esam iekārtoti tā, ka vēlamies, lai ir vieglāk, ērtāk un mazāk sāpīgi. Diemžēl alkohols mēdz kļūt par pirmo risinājumu – jo tā vieglāk. Var arī citādāk. Tas nav viegli, taču tā ir cita dzīves kvalitāte un tādēļ jo īpaši vērtīga.

Vēlos paslavēt Tavas mammas drosmi atteikties no atbildības par Tevi. Tu pareizi saki – kamēr citi nāks un glābs, glābjot salūzīs un atkal turpinās glābt, vainojot alkoholiķi, kāds viņš nelietis, ka padarījis visu dzīves neciešamas, nekas nemainīsies. Lai notiktu pārmaiņas, attiecībās ir jāmainās abām pusēm. Reti alkoholiķis būs pirmais, kurš ierosinās pārmaiņas, jo viņam viss ir labi – problēmas ir citiem, citi netiek galā.

Alkoholiķa pasaulē problēmu nav, izņemot to, kā dabūt nākamo glāzi. Pārmaiņas alkoholiķi skar tad, kad apkārtējie pārstāj ciest, kļūst patiesi pret sevi un atzīst – lai cik sāpīgi, taču tā ir alkoholiķa izvēle dzert. Lai kā citi censtos, tikai pats alkoholiķis spēj pārtraukt savu dzeršanu. Tai jābūt apzinātai izvēlei, bez nožēlas. Ja alkoholiķis ir nolēmis nogrimt, viņš nogrims. Ja ir nolēmis izpeldēt, izpeldēs. 

Tu ļoti precīzi raksturoji to sajūtu un spēku, ko atkarīgajam rada alkohols – ka nekas cits to nespēj pilnībā aizstāt. Tā tas ir, un tādēļ atteikties no alkohola ir tik sarežģīti, un runāt par rakstura vājību vai gribasspēku – nelietīgi. Pazīstu vairākus atkarīgos, kurus par vājiem nekādi nevarētu nosaukt. Taču arī viņi lūzt. Lūzt, jo atkarība ir stiprāka. Tā ir uz mūžu. Esmu patiesi priecīgs par Tavu skaidrības laiku un to, cik pazemīgi Tu uz to skaties. Tev ir taisnība – jābūt pateicīgam par katru dienu, kuru izdevies nodzīvot bez alkohola. 

Ir svarīgi nepalikt vienam. Ir dažādi ceļi, kurus atkarīgais var iet. Tie var būt saistīti ar reliģiju, medicīnisku ārstēšanu vai ko citu. Svarīgi ir atrast savu ceļu un sākt. Drosmīgs un spēcīgs ir tas, kurš spēj palūgt un pieņemt atbalstu un palīdzību no citiem. Atceries, ko rakstīju iepriekš – atkarība ir attiecības. Tādēļ ceļš uz skaidrību nozīmē mācīties veidot attiecības no jauna. Patiesas attiecības, kurās nav labo un slikto, vainīgo un nevainīgo. Noprotu, ka Tu šādas attiecības esi atradis, par ko man patiess prieks.

Būt par alkoholiķi, kurš šajā brīdī nelieto, ir sasodīti grūti, taču tas ir iespējams. Tavs piemērs to pierāda. Par to Tev milzīgs paldies! 

Uz tikšanos, iespējams, citā reizē, lai dzirdētu vairāk par tām mazajām lietām, kuras Tu krāj, lai līdzsvarotu to vienu, kura sēž uz pleca un nepārtraukti čukst. Krājam šīs mazās lietas, lai lielajām nebūtu tik milzīga ietekme!

Cieņā,
Krišjānis Zaremba, Kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeits, klīniskais psihologs 
 

Kampaņa